Marija ieradās uz dēla dzimšanas dienas ballīti un saprata, ka viņa nav tur vēlama

Marijas kundze sāka gatavoties sava dēla Kaspara dzimšanas dienai jau veselu nedēļu pirms gaidāmā datuma, rūpīgi plānojot katru soli un pārdomājot katru detaļu

Viņas cienījamajā vecumā laiks rit pavisam citādi nekā jaunībā — dienas mēdz vilkties lēni un rāmi kā biezs miglas vāls pār Pļaviņu pļavām, un katrs retas ģimenes kopā sanākšanas brīdis viņas sirdī pārvēršas par īstu, spožu visuma centru, ap kuru rotē visas viņas domas. Viņa izņēma no vecā oša koka skapja mīkstus un siltus vilnas kamolus, ko pati bija rūpīgi izvēlējusies mazajā dzijas veikaliņā vēl agrā pavasarī, un ar svētsvinīgu mieru sēdās pie loga, lai sāktu adīt džemperi.

Viņas pirksti, kas kādreiz tik apbrīnojami veikli un ātri bija labojuši un pārlasījuši neskaitāmas skolēnu burtnīcas, tagad kustējās smagnēji un ar acīmredzamām pūlēm; locītavas reizēm pievīla un smeldza pie mainīgiem laikapstākļiem, taču viņa nepadevās ne uz mirkli. Viņa savā iztēlē skaidri redzēja, kā Kaspars uzvilks šo silto adījumu, kā viņam kļūs silti un mājīgi tajos drēgnajos, lietainajos Rīgas rudens vakaros, un tieši šī gaišā doma deva viņai nepieciešamo spēku turpināt darbu.

Džemperis pamazām ieguva brīnišķīgu kafijas toni ar sarežģītām pīnēm, kuru katra noadītā rinda bija it kā caurausta ar mātes kluso lūgšanu, neizmērojamu maigumu un vislabākajām vēlmēm. Dienu pirms lielajiem svētkiem Marija savā nelielajā lauku virtuvē iecerēja cept pīrāgu. Tā nebija parasta recepte, bet gan tā pati īpašā, mantotā garša no dēla tālās un bezrūpīgās bērnības — ar skābiem, pašas dārzā lasītiem āboliem, dāsni pievienotu kanēli un to īpašo, plāno un neiedomājami kraukšķīgo mīklas garoziņu. Virtuvē drīz vien uzvirmoja īsta svētku dvesma, tas pats mājīgais un sildošais aromāts, kas pirms daudziem gadiem pie lielā saimes galda spēja sapulcināt pilnīgi visus ģimenes locekļus.

Marija jutās patiesi satraukta, viņa ik pa laikam piegāja pie senā spoguļa koridorā, lai sakārtotu savu sirmo frizūru, un vairākkārt pārbaudīja, vai dāvanas saiņojumā nav aizmirsusi ielikt glītu kartīti ar ar roku rakstītiem vārdiem. Viņai šis garais un fiziski grūtais brauciens uz dēla moderno dzīvokli galvaspilsētā bija kas daudz vairāk par vienkāršu ciemošanos — tā bija kā iziešana augstākajā sabiedrībā, reta un dārga iespēja beidzot atkal sajusties kā pilnvērtīgai daļai no tās lielās, steidzīgās un svarīgās dzīves, ko dzīvo viņas bērni.

Viņa sirdī dedzīgi sapņoja, kā beidzot cieši apskaus savus mazbērnus, kā viņi abi sacenzdamies un priecīgi stāstīs par savām gaitām skolā un pulciņos, bet Kaspars, tieši tāpat kā vecos laikos, apsēdīsies viņai tieši blakus un no visas sirds pajautās par viņas pašsajūtu. Ceļš no lauku mājām uz lielo pilsētu aizņēma krietni vairāk laika, nekā viņa sākumā bija cerējusi. Reģionālie autobusi kursēja diezgan reti, smagās somas, kas bija piepildītas ar dāvanām un lauku labumiem, rokās šķita nepanesami smagas, un viņas kājas neierasti ātri nogura.

Kad Marija beidzot nonāca pie dēla namdurvīm, viņas sirds krūtīs klauvēja tik neganti stipri, ka viņai nācās uz kādu minūti vienkārši apstāties kāpņu telpā, lai dziļi ieelpotu. Viņa maigi nospieda zvanu, saspringti gaidot, ka tūlīt pat izdzirdēs priecīgus mazbērnu kliedzienus un soļu dipoņu, taču durvis neviens nesteidzās atvērt uzreiz.

Kad viņa beidzot tika ielaista iekšā, viņu tūlīt pat apdullināja liels troksnis un intensīva, svešu un dārgu smaržu dvesma. Dzīvoklī burtiski nebija kur apgriezties no cilvēku daudzuma. Viesistabā skaļi rībēja svešvalodā skanoša mūzika, cilvēki krāšņos tērpos skaļi un māksloti smējās, un ik pa brīdim skanīgi saskārās smalkas glāzes.

Marija neveikli un samulsusi sastingst šaurajā gaitenī, cieši piespiežot pie krūtīm tūtu ar vēl silto ābolu pīrāgu un rūpīgi iesaiņoto paštaisīto džemperi. Viņai garām aiztraucās pusaudžu grupa; viņi pat neuzmeta skatienu gados vecajai sievietei, jo bija pilnībā iegrimuši savu viedtālruņu spožajos ekrānos, bet dēls izskrēja priekšnamā tikai uz vienu īsu un sasteigtu mirkli.

“Mamma, čau, beidzot esi klāt, malacis!” pavisam ātri noteica Kaspars, uzspiežot viņai sausu buču uz vaiga. “Nāc ātrāk iekšā, tur virtuvē obligāti vajag ar uzkodām palīdzēt, jo Baiba viena pati netiek galā ar visu šo lērumu. Es tūlīt atpakaļ, man tikai dažiem svarīgiem viesiem jāatbild.”

Viņš tūlīt pat pazuda tajā nepazīstamo cilvēku pūlī, kurus Marija nekad savā mūžā iepriekš nebija redzējusi. Viņa vēl kādu brīdi vientuļi pastāvēja pie ārdurvīm, cerīgi lūkojoties pēc kādām pazīstamām sejām, taču apkārt bija tikai sveši, pašpārliecināti vīrieši un sievietes košās kleitās.  Mazbērni aizbrāzās viņai garām kā vēja brāzma, nometot tikai īsu “čau, ome”, un tūlīt pat pazuda savā istabā, no kuras tālāk atskanēja datorspēles skaņas. Atvestā dāvana tā arī palika viņas rokās — neviens no klātesošajiem nesteidzās to paņemt, lai kaut vai pieklājības pēc apskatītu vai vismaz pateiktos.

Svētki turpinājās un ritēja savu ierasto gaitu — trokšņaini un skaļi, taču Marija šajā svešajā virpulī jutās pilnīgi lieka. Kad pienāca laiks sēsties pie bagātīgi klātā galda, pēkšņi atklājās, ka viņai vieta nemaz nebija iepriekš paredzēta. Baiba, dēla sieva, nervozi un steidzīgi pabīdīja vienu brīvu krēslu uz paša galda stūra, gandrīz vai pašā ejā.

“Marijas kundze, lūdzu, sēdieties šeit, jums te būs visērtāk, un virtuvei būsiet tuvāk, ja nu gadījumā man kaut ko ievajadzēsies atnest,” vēsi noteica vedekla un tūlīt pat novērsās, lai turpinātu sarunu ar draudzeni.

Pie galda sarunu plūdi neapklusa ne uz sekundi. Viesi azartiski apsprieda jaunākos viedtālruņu modeļus, ceļojumus uz tālām zemēm, ikdienas grūtības biznesā un pēdējā laikā populārākos seriālus. Marija godīgi un ar visu sirdi centās klausīties, viņa saprotoši māja ar galvu, kad vien pārtvēra kāda nejaušu skatienu, taču iestarpināt kaut vienu mazu vārdu šajā straujajā plūsmā viņai bija neiespējami. Pie viņas praktiski neviens nevērsās. Ja arī kāds nejauši uzdeva kādu jautājumu, tas skanēja ļoti formāli, kā obligāta pieklājības nodeva.

“Kā jums tajos laukos klājas? Vai dobes jau sakoptas?” pavirši pajautāja viens no Kaspara paziņām, bet, pat nesagaidījis atbildi, viņš jau bija pārslēdzies uz diskusiju par valūtas svārstībām.

Viņai kļuva arvien grūtāk atrast vietu savām rokām, kas bezmērķīgi gulēja klēpī. Viņa te atkal sakārtoja jau tā taisno galdautu, te pārlika salveti, skaidri jūtot, kā krūtīs aug smags rūgtuma kamols. Šī vientulības sajūta starp pašiem tuvākajiem bija daudz smagāk nekā visdziļākais klusums viņas vientuļajā lauku dzīvoklī. Šeit, šajā mākslīgi spožajā gaismā un troksnī, viņa pamazām bija kļuvusi par caurspīdīgu ēnu, kuru apkārtējie pamana tikai tajos brīžos, kad tā kādam traucē paiet garām.

Kādā brīdī Marija pieķēra sevi pie tāliem un skumjiem atmiņu mirkļiem. Galvā kā dzīvas ainas uzpeldēja mirkļi no senas pagātnes, kad Kaspars vēl bija pavisam mazs zēns. Viņa redzēja, kā viņš sakoncentrējies veido no krāsaina plastilīna mazu, šķību zirgu, lai uzdāvinātu to mammai. Viņa atkal dzirdēja viņa skanīgos smieklus, kad viņi kopā pirms gulētiešanas lasīja latviešu tautas pasakas. Toreiz viņa viņam bija pilnīgi visa pasaule. Tagad šī pasaule ir izaugusi, tā ir piepildījusies ar jauniem cilvēkiem un vērtībām, kurās viņai, vecajai mātei, vairs neatradās neviena cienīga vieta.

Šķita, ka pilnīgi neviens telpā nav gatavs viņai pajautāt par kaut ko patiešām svarīgu, izņemot laikapstākļu prognozi. Viņa savā sirdī lieliski saprata, ka ļaunu prātu šeit neviens nevelta. Kaspars viņu mīl savā veidā, viņa to skaidri zināja. Baiba arī centās būt laba vedekla. Vienkārši jauno pilsētas cilvēku dzīve tagad traucas neprātīgā, mežonīgā ātrumā, viņiem ir savas neskaitāmās problēmas, ikdienas rūpes un plāni. Viņi mūžīgi kaut kur steidzas un dažkārt pat nepamana, kā starp šīm divām dažādajām paaudzēm klusi izaug milzīga, nepārvarama aiza.

Marija nekādā gadījumā negribēja kļūt par nastu, viņa paniski baidījās izskatīties uzbāzīga vai sākt publiski sūdzēties par savu pašsajūtu. Šīs bailes un pašcieņa bija daudz stiprākas par tām smeldzīgajām sajūtām, ko radīja apziņa, ka viņas rūpīgi adītais džemperis tā arī palika mētājamies tumšajā gaitenī zem virsdrēbju kaudzes.

Vakara kulminācijas brīdis pienāca tad, kad istabā svinīgi sāka ienest lielo dzimšanas dienas kūku

Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk

0 0 balsis
Raksta vērtējums
Pierakstīties jaunumiem
Saņemt paziņojumus par...
guest
0 Komentāri
Viedokļi pie teksta
Skatīt visus komentārus